Category: Jautājumi

Pirmkārt, Islāmā nav tāda jēdziena kā “mantots grēks”. Mēs piedzimstam bez jebkāda grēka. Ja bērns piedzimst ar kādu patoloģiju, tas nav sods par kādu viņa vecāku vai priekšteču grēku. Grēka pamatdefinīcija, saskaņā ar vēlīno Hazratu Mirzu Baširūdinu, Kalifu Mesiju II:

“Grēkošana ir darbība, kas padara cilvēka dvēseli slimu un liedz tai skatīties Dievam sejā. Dvēselei dodoties ceļojumā uz tās radīšanas jēgu, ir jāsastopas ar dažādām grūtībām. Pie grēkošanas var novest darbības, kas ir vai nu fizikas un kuru draudi redzami gan pašam, gan citiem, vai arī garīgas.”

Viņš arī atzīmē, ka ir trīs grēku veidi (netikumi) un attiecīgi arī trīs tikumu veidi:

1. Grēki un tikumi, kas skar sirdi. Tie ir īstie tikumi vai netikumi.
2. Grēki un tikumi, kas tiek izteikti vārdos.
3. Grēki un tikumi, kas saistīti ar citu fizisko orgānu, piemēram, roku, kāju, acu u.c., izmantošanu.

Saskaņā ar Svēto Korānu, pestīšana no grēkiem tiek panākta, attīstot un izprotot dzīves mērķi, iegūstot zināšanas par dažādiem grēkiem no vairāk nekā 600 Svētā Korāna baušļiem un lēmumu pieņemšanā par galveno pamatu izmantojot taisnīgumu. Citi Islāma piedāvātie veidi ir:

• Istighfar, tā ir grēku nožēlošana, nepārtraukta Dieva piedošanas lūgšana, lūdzot Viņam izrādīt savas palīdzēšanas un piedošanas īpašības. Tas nozīmē, ka cilvēks var lūgt Dieva piedošanu gan par pagātnes grēkošanu, gan arī jau lūgt Dievu pasargāt viņu no grēkošanas tendencēm nākotnē. (Istighfar nozīme ir arī “lūgt Dievu saprast mūsu cilvēciskās vājības”).
• Dziļāk un dziļāk izprast Dieva Dievišķās īpašības.
• Apdomāties par labu un sliktu rīcību sekām.

Grēku nožēlošana, kuras pamatā ir patiesa nožēla par pagātnes grēkiem nozīmē pildīt Dieva un Viņa praviešu noteiktos pienākumus pret cilvēkiem, patiesi lūgt piedošanu no katra, kuru šī grēkošana ir skārusi un stingri apņemties vairs nekad neveikt ļaunas darbības.

Ahmadiju musulmaņu kopienas dibinātājs Hazrats Mirza Gulāms Ahmads (1835-1908) savā grāmatā ”Islāma mācību filozofija” ir minējis astoņus veidos, kā piepildīt šo mērķi.

1. Apzināties Dievu Visvareno un ticēt Patiesajam Dievam. Dabiski, ka, ja kāds vēlas nodibināt jēgpilnas attiecības ar citiem, pirmais solis ir apzināties, kas tie citi ir. Garīgajā pasaulē ir jāapzinās, kas ir Dievs. Pasaulīgiem priekšmetiem islāmā nav statusa.
2. Būt informētam par Dieva Visvarenā ideālo skaistumu.
3. Apzināties Viņa labvēlību. Tā kā Viņš reiz izveidojis Visumu, protams, jāatzīst viņa labvēlīgās spējas.
4. Pastāvīgi lūgt pēc palīdzības un norādījumiem, ejot dzīves ceļu. Viņš ir dzīvs Dievs, kas dzird mūsu lūgumus un atbild tā, kā to varam saprast un šo informāciju izmanto, lai pieņemtu lēmumus.
5. Darīt lietas Viņa labā – vēl viena metode, kā nodibināt attiecības ar Viņu. Tas nozīmē – izmantot visas Viņa dotās iespējas, lai palīdzētu Viņa radītajai pasaulei.
6. Būt nelokāmam, veidojot šīs attiecības. Daudzi cilvēki ātri padodas, ja lietu ritējums nav tāds, kādu tie sagaida. Ir jāsaprot, ka tikai Dievs zina, kas mums visvairāk vajadzīgs. Ja lietas nenotiek tā, kā esam prasījuši, nedrīkstam kļūt neapmierināti. Mūsu raksturam jāpaliek noteiktam cauri visiem pārbaudījumiem un ciešanām, gan likstās, gan labklājībā.
7. Saskarsme ar taisnīgumiem cilvēkiem ir vēl viens veids, kā nodibināt jēgpilnas attiecības ar Dievu. No tādiem cilvēkiem, kuriem ir bijusi pieredze ar Dievu, iespējams mācīties vairāk.

Kad cilvēks turpina savus centienus nodibināt jēgpilnas attiecības ar Dievu, tie tiek atalgoti ar patiesiem sapņiem, vīzijām un atklāsmēm. Tas pierāda to, ka Dievs ir īsts un atbild uz mūsu lūgumiem daudzējādos saprotamos veidos. Tas ir galvenais jēgpilnās attiecībās.

Globāli runājot, nav tikai vienas musulmaņu organizācijas vai kopienas. Zem dažādiem karogiem ir vairākas politiskas un reliģiskas organizācijas. Saūda Arābijai ir vislielākā ietekme par šīm organizācijām. Nizari Ismaili musulmaņus apvieno Aga Kāns.

Tomēr visplašāk izplatītā organizācija, ko patiesi var dēvēt par kopienu, ir Ahmadiju musulmaņu kopiena. Tā ir organizēta saskaņā ar kalifāta sistēmu jeb garīgo pēctecību. Tai ir savas kopienas vairāk nekā 200 pasaules valstīs. Tai ir sava starptautiskā 24/7 satelītsakaru sistēma ar nosaukumu Muslim TV Ahmadiyya.

Islāmā Dieva jēdziens atšķiras no tā citās ticībās, jo Islāms ir stingri monoteistiska reliģija, kas pielūdz Vienīgo Dievu. Islāms pauž savu vienotību vienkāršā un nepārprotamā veidā.

Saskaņā ar islāma mācībām, Dievs nav piedzimis ne no viena un arī nevienu nav dzemdējis, un Dieva Vienotībā nav pieļaujams kompromiss – ne pielūgsmē, ne ticībā. Viņu sauc par Dzīvo Dievu, kas mīl Viņa radības un ieklausās viņu lūgumos. Viņa īpašības ir mūžīgas. Tāpēc viņš sazinās ar cilvēci tāpat kā agrāk un nav arī aizliedzis tiešā veidā sazināties ar Viņu. Tādēļ musulmaņi var uzturēt tiešas attiecības ar savu Kungu, un tāpēc jebkādi starpnieki starp cilvēku un Dievu ir aizliegti.

Islāmā pastāv uzskats, ka nav pretrunu starp Dieva vārdiem un Viņa darbiem. Tādējādi tas atbrīvo mūs no labi pazīstamās sāncensības starp zinātni un reliģiju, un neprasa, lai cilvēks ticētu kaut kam, kas pārsniedz dabas likumus, kurus Viņš noteicis. Islāms piedāvā daudz lielāku izpratni par dažādajām Dieva īpašībām un cilvēka un sava Kunga attiecībām, nekā jebkura cita ticība, reliģija.

Jā. Svētais Korāns neaizliedz nevienam apmeklēt mošejas (protams, pieņemot, ka viņi tur nav ieradušies, lai radītu problēmas), jo tā ir Dieva māja, kuru visi var un kuru visiem vajadzētu izmantot Dieva pielūgšanai. Vienīgais, kas ir aizliegts mošejās ir elkdievība, bet pat tad visi ir laipni aicināti apmeklēt mošejas. Likums pret elkdievību mošejās radīts, lai aizsargātu Kaabu (un līdz ar to jebkuru mošeju) un nodrošinātu, ka tā paliek par svētnīcu tiem, kas tic Dieva vienotībai.
Saskaņā ar islāmu, ne-musulmaņiem ļauts pat apmeklēt Svēto mošeju Mekā un Madinā.
Ticis pierakstīts tas, ka Nadžranas kristieši nākuši pie Svētā pravieša Muhameda. Viņš norunājis tikšanos savā mošejā Madinā; tikšanās laikā kristieši lūguši atļauju doties prom no mošejas, lai lūgtos. Pravietis teicis, ka mošeja, kurā viņi atrodas, ir Dieva māja, un viņi ir laipni aicināti lūgties turpat. Tāpēc viņi lūdzās Svētā pravieša mošejā. (Ibn Hisham, I, 575-577).

Islāms pieprasa, ka musulmaņi ciena visu ticību cilvēkus, un tas nepārprotami sevī ietver arī jūdaisma ticības sekotājus.

Ebreji tiek uzskatīti par vienu no cilvēku grupām, kas raksturotas kā “Grāmatas tauta”. Šis tituls ticis piešķirts divām cilvēku grupām: ebrejiem un kristiešiem, kurus abus vadījuši viņu ticības dibinātāji, attiecīgi, Mozus un Jēzus.

Turklāt islāms nenosoda nevienu atsevišķu cilvēku, jo ikvienam ir vienlīdzīgas iespējas nopelnīt Dieva atzinību. Tātad ebrejiem ir tādas pašas iespējas un viņi tiek cienīti islāma ticībā un islāma kopienās. Kad Pravietis devās uz Madinu un kļuva par valsts galvu, viņš noslēdza līgumu ar ebrejiem, kas balstījās pilnībā uz godīgumu un vienlīdzību. Vēl viens piemērs būtu Ebreju kultūras zelta laikmets Pireneju pussalā, kad musulmaņi valdīja pār Spānijā astotajā gadsimtā. Korānā atzīmēts, ka daži ebreji bija atbildīgi par to, ka Jēzus  – Dieva pravietis – tika piesists krustā, un ar to viņi izpelnījās Dieva nepatiku. Tomēr, kā iepriekš minēts, tas nekādā veidā nenozīmē, ka visi ebreji būtu vainīgi vai sodāmi, jo Korānā rakstīts, ka

Protams, ebreji un kristieši, un Sabiāni, neatkarīgi no tā, kura partija no viņiem patiesi tic Allāham un Pēdējai dienai un dara labus darbus, saņems savu atalgojumu kopā ar savu Kungu, un nekādas bailes nenāks viņiem un viņi neskums. (2. nod.: V.63).

Tiešām – saskaņā ar islāmu, pastāvējuši ir daudzi lieliski ebreji, un ir vērts atzīmēt, ka lielākā daļa no Korānā minētajiem praviešiem bija ebreji, piemēram, Mozus, Ārons, Dāvids, Zālamans, Elija, Jānis Kristītājs un Jēzus.

Islāmā soda par zaimošanu nav. Nekur Svētajā Korānā un nevienā no Pravieša Muhameda tradīcijām sods nav noteikts. Islāms veicina citu reliģiju cienīšanu sabiedrībā miera nolūkos, bet par zaimošanu nav noteikts nekāds sods, neskatoties uz to, ka šie zaimi var kādu aizvainot.

Kā pierādījums ņemama Svētais pravietis un viņa tradīcijas – ilgu laiku Abdulla bin Ubajī (liekuļu pavēlnieks) ļaunprātīgi izmantoja Pravieti, kā arī Madinā bija pret viņu naidīgi noskaņots, stājās pretī.

Kad viņš nomira, Pravietis nolēma, ka viņa bērēs lūgsies par viņu, bet viens no viņa kompanjoniem jautāja: “Ak, Allāha apustuli! Vai jūs tiešām lūgsieties par šo cilvēku, lai gan viņš teica to-un-to, tādā-un-tādā dienā?” un “viņš ir liekulis!”. Pravietis ignorēja viņa izteikumus un turpināja lūgties par mirušo. (Sahih Bukhari, 6. sējums, 60. grāmata, 192. numurs)

Iepriekšminētais piemērs pierāda, ka Pravietis nekad nav pavēlējis nevienu sodīt par to, ka ir apvainojis vai ļaunprātīgi izmantojis viņu vai Dievu; tieši pretēji, viņš devās lūgt Dievu, lai viņi tiktu uzvadīti uz pareizā ceļa. Laika gaitā par šo tēmu ir rakstīts daudz; sīkākai informācijai, lūdzu, skatiet grāmatu ”Slepkavība Allāha vārdā”.

Ja kāds necenzēti izsakās pret kādu Svēto vai mācību, islāms iesaka nebiedroties ar šādiem cilvēkiem; Svētajā Korānā rakstīts:

Un, kad tu redzi tos, kas jokojas ar mūsu ticību, cenšas tevi no tās novērst, iesaisties diskusijā ar viņiem, pat ja Sātans liek tev par to aizmirst, nebiedrojies ar šādiem netaisnīgiem cilvēkiem. (6. nod.: V.69).

Par atteikšanos no reliģijas islāmā soda nav. Tieši otrādi – Svētajā Korānā uzsvērts, ka ticības jautājumos svarīga ir laipnība un tolerance; lielisks piemērs redzams šajā Korāna pantā:

Reliģijai nevajadzētu būt piespiedu kārtas. (2. nod.: V.257)

Islāms uzsver reliģijas brīvību, piemēram, Svētā Korāna 109. nodaļā teikts, ka

Jums jūsu reliģijas un man – manas.

Turklāt nekur nav minēts neviens sods par atteikšanos no Svētā pravieša dzīves pieņemšanas.

Svētajā Korānā skaidri teikts, ka par tiem, kuri pamet islāma ticību, galu galā atbildēs tikai Pats Dievs:

Tiem, kas tic, tad pārstāj ticēt, tad atkal tic, tad atkal pārstāj un kļūst pārliecināti savā neticībā, Allāhs nekad nepiedos un nesniegs viņiem Dievišķos padomus. (4. nod.: V.138

Nekur nav pieminēts nekāds sods, kas jācieš šajā dzīvē, jo reliģija ir ļoti personiska lieta starp cilvēku un Dievu. Tāpēc cilvēkiem ļauts brīvi ticēt jebkurai reliģijai un mainīt savus uzskatus, neizjūtot sodu no cilvēku puses. Tomēr viņiem būs jāatbild par saviem uzskatiem Dieva priekšā.

Musulmaņi uzskata, ka visi iepriekš bijušie pravieši ir Dieva sūtīti un ka Svētie Raksti bijuši Dievišķas atklāsmes to tīrākajā veidolā, un, tādējādi, tie atspoguļojuši Dieva absolūto vienotību. Divi no sešiem musulmaņa ticības pantiem ir šādi:

• Ticēt Dieva praviešiem
• Ticēt Dievišķajiem Rakstiem

Islāms māca, ka šie pravieši un Svētās grāmatas to kodolā ir patiesi un ka tos sūtījis tas pats Dievs, kas sūtīja Muhamedu kā Pravieti un atklāja viņam Korānu.

Saskaņā ar Korānu, Dievs ir sūtījis savus Vēstnešus pie ikkatras tautas:

Nav tādu cilvēku, pie kuriem nav bijis Brīdinātājs. (35. nod.: V.25)

Un uz katru cilvēku ir Vēstnesis. (10. nod.: V.48)

Daži pravieši ir pieminēti pašā Korānā, piemēram, Ādams, Ābrahāms, Dāvids, Zālamans, Mozus, Jēzus un, protams, Muhameds (lai miers pār viņiem visiem). Citi pravieši (kas nav minēti Korānā) ir, piemēram, Zaratustra, Krišna un Konfūcijs (lai miers pār viņiem visiem).

Kā minēts iepriekš, musulmaņi ne tikai tic visiem iepriekš bijušajiem praviešiem, bet arī atklāsmēm un Svētajiem rakstiem, ko šiem praviešiem dāvinājis Dievs. Pašā Svētajā Korānā ir atsauces uz četrām atklātām grāmatām, kas nav Korāns:

Ābrahama SUHUF (Vīstoklis) (87. nod.: V.20)

Par Ābrahāma Rakstiem mūsdienas nekas nav zināms. Iespējams, ka šie raksti nekad netika fiziski pierakstīti.

Mozus TAURAT (Tora) (3. nod.: V.4)

Mozus Taurat jeb Torā ir pirmās piecas pirmās ebreju Bībeles grāmatas, un tajā lasāms pilnais Mozusticīgo likums. Šīs piecas grāmatas ir: Genesis – sākums, Exodus – iziešana, Leviticus – un viņš sauca, Skaitļi un Deuteronomium – otrais likums. Kopā šīs piecas grāmatas tiek sauktas par Pentateihu. Tora tika nodota no paaudzes uz paaudzi mutvārdu ceļā un beidzot pierakstīta dažus simtus gadu pēc Mozus nāves. Ebreju Bībele sastāv no 24 grāmatām, to skaitā piecām Toras grāmatām.

ZABUR (Dāvida Psalmi) (4. nod.: V.164)

Mūsdienās par Zabur vai pravieša Dāvida atklāsmēm ir zināms maz. Ebreju Bībelē ir daudz psalmu (svēto dziesmu jeb himnu), kas piedēvēti Dāvidam, kas arī varbūt veido daļu no Zabur.

Jēzus Kristus INJEEL (Evaņģēlijs) (5. nod.: V.47)

Injeel jeb evaņģēlijs tika atklāts Pravietim Jēzum, bet viņa dzīves laikā netika pierakstīts. Pēc viņa nāves tika veikti mēģinājumi pierakstīt viņa mācības. No daudziem šādiem stāstījumiem, Baznīca četrus izraudzīja par oficiālajiem. Šīs četras evaņģēlija versijas mūsdienās ir pazīstamas kā Mateja, Lūkas, Marka un Jāņa evaņģēliji. Tomēr pastāv arī citi evaņģēliji (kas nav iekļauti Bībelē), kuros arī lasāma svarīga informācija par Jēzus dzīvi un viņa Dievišķajām mācībām.

Neviena no iepriekšminētajām grāmatām, ja neskaita Korānu, nesaglabājās savā oriģinālajā veidolā, ar oriģinālo saturu.

Īsā atbilde ir “Nē”. Islāma ticībā lēmums par to, kurš dodas uz debesīm vai uz elli, tiek pilnībā atstāts Dieva ziņā, jo Viņš ir vienīgais, kas patiesi pazīst cilvēku sirdis un zina viņu padarīto. Islāmā apgalvots, ka tā ir ideāla reliģija cilvēcei un ka tā ir reliģija visiem laikiem un visiem cilvēkiem.

Šodien esmu pabeidzis pilnveidot jūsu reliģiju, tādējādi, sniegdams jums Savu dāvanu, un jums kā reliģiju esmu izvēlējies islāmu. (5. nod. V.3)

Tāpēc šī reliģija piedāvā vislabākos Dievišķos norādījumus; kas tiem sekos, tiks aizvesti līdz paradīzei, bet, lai iekļūtu paradīzē, nepietiek tikai ar to, kas esi musulmanis. Dievs atalgo taisnīgos, kas var būt gan musulmaņi, gan kristieši, gan ebreji utt.

Korānā teikts, ka cilvēki, kas dara labus darbus, tiks atalgoti:

Tiem, kas dara labu, būs vislabākā atlīdzība un vēl lielāka svētība. (10. nod.: V.27)

Tātad tas ir Dieva ziņā – izlemt, kurš būs cienīgs ieiet paradīzē. Islāms mums dara zināmas arī to cilvēku īpašības, kuri var iekļūt paradīzē:

Protams, tie, kas tic un dara labus darbus, un ievēro lūgšanas un maksā Zakā, saņems savu atlīdzību no sava Kunga, un viņiem nebūs jābaidās, un viņi neskums. (2. nod.: V.278

Un, ja viņi būtu ticējuši un rīkojušies taisnīgi, tad sava taisnīguma apzināšanās būtu viņu atlīdzība no Allāha, ja tik viņi būtu zinājuši! (2. nod.: V.104)

Šajos divos piemēros Dievs sola apbalvot tos, kuri tic Dievam, dara labus darbus, rīkojas godīgi, ievēro lūgšanas un palīdz nabagajiem, – šajā balvā var tikt ietverta arī pati lielākā balva – biļete uz Paradīzi.

Noteikti, ka ticīgie vai ebreji, vai kristieši, vai sabieši, – tie, kuri patiesi tic Allāham un pastardienai un dara labus darbus, saņems atalgojumu no sava Kunga, un viņiem nebūs jābaidās, un viņi neskums. (2. nod.: V.63)

Ja cilvēks noraidīs islāmu un tā mācības pēc tam, kad būs tās iepazinis un pilnībā izpratis, Dievs viņam par to pārjautās vēlreiz. Citādi viņu tiesās pēc savas reliģijas tradīcijām vai viņa paša izpratnes par pareizo un nepareizo.