Category: Jautājumi

Islāma daudzpusīgums ir vērojams sešos ticības pantos. Pirmajā ticības pantā minēts, ka Allāhs ir Visuma radītājs un Viņš nav tikai vienas konfesijas Dievs. Viņš ir radījis pilnībā visu un, saskaņā ar savu īpašību “Visžēlīgākais”, katrai radībai uz Zemes virsas nodrošina līdzekļus un resursus, tiem tos pat nelūdzot. Saskaņā ar savu īpašību “Vislaipnākais”, viņš atalgo katru radību par tās pūlēm. Šīs īpašības sniedzas tik tālu, ka aizsniedz pat tos, kas Viņam netic. Tātad, Viņš ir Viens, Universāls Dievs, nevis kādas cilvēku grupas vai cilts Dievs.

Tas, ka musulmanis tic visiem Allāha praviešiem, ir šī universāluma pamats. Šāda pārliecība palīdz saprast citu cilvēku garīgās un reliģiozās izvēles, tā māca cienīt citu ticību dibinātājus un tādējādi māca cienīt arī visus praviešus. Nekur nav redzams neviens musulmanis, kurš degradē vai izsmej, vai kariķē pravieti Jēzu vai Mozu, vai kādu citu, miers lai pār viņiem visiem.

Tāpat, ticība visām Viņa iepriekš atklātajām grāmatām palīdz reliģiozā attīstībā. Musulmaņi tiek mudināti lasīt šos Svētos Rakstus un veidot priekšstatus un izpratni par citu cilvēku garīgajām izvēlēm.

Vēl viens universāls reliģijas aspekts ir atbildības uzņemšanās šajā pasaulē un viņsaulē. Nav tāda jēdziens kā grēku izpirkšana. Mēs uzņemamies savu rīcību seku nastu.

Islāms ir vienīgā reliģija, kas pilnībā noraida uzskatu, ka patiesība ir jebkuras ticības, rases vai cilvēku atslēga; tā vietā tā apgalvo, ka Dievišķās norādes ir noturējušas cilvēci pie dzīvības visos laikmetos. Korāns mums atklāj, ka nav nekādu rasu, ne cilvēku, kuri nav bijuši aplaimoti ar Dievišķo svētību, un nav nekādas Zemes daļas, ne cilvēku grupas, kas nav pieredzējuši kādu Dieva pravieti vai Vēstnesi.

Allāhs ir Dieva Visvarenā vārds arābu valodā. Allāhs ir Dieva personvārds. Vārds “Allāhs” nekad netiek lietots attiecībā uz citām būtnēm vai lietām. Citās valodās meklējamie Dieva vārdi ir apzīmējoši vai aprakstoši, un tie bieži tiek lietoti daudzskaitlī, bet vārds “Allāhs” daudzskaitlī nekad netiek lietots. Tas tāpēc, ka islāms aizstāv ticību absolūtajai Dieva vienotībai. Tamdēļ, ka latviešu valodā trūkst līdzvērtīga vārda, visos tulkojumos saglabāts oriģinālais vārds “Allāhs”. Allāhu parasti atpazīst caur viņa īpašībām, un pastāv vairāk nekā 99 šādas īpašības, kas minētas Svētajā Korānā – musulmaņu grāmatā. Piemēram, Allāhs ir Visžēlīgākais, Vislaipnākais, Visu pasauļu valdnieks, Pastardienas vadītājs, Sniedzējs un Uzturētājs. Šīs īpašības musulmaņi piemin savās lūgšanās, un ikviens no viņiem ir mudināts dzīves ceļojumā pārņemt Allāha īpašības.

Islāms palīdz mums veidot ciešas attiecības ar Allāhu, vispirms pasakot mums, kam ticēt (6 ticības panti) un pēc tam skaidrojot, kā ieviest šo ticību mūsu dzīvē (Islāma 5 pīlāri). Musulmaņi tic sekojošajiem Ticības pantiem.

1. Ticēt Dieva Vienotībai: Vārds, kuru Allāhs izmantoja islāmā Dieva vārdā, un kas burtiski nozīmē “Īstais”.
2. Ticēt Eņģeļiem: Allāhs radīja eņģeļus, lai tie varētu pielūgt Viņu un pildīt Viņa pavēles. Šie eņģeļi pēc Allāha pavēles uztur un kontrolē visumu. Par eņģeļiem var saprast arī cilvēkus ar ideālām garīgām īpašībām.
3. Ticēt Allāha Grāmatām: Musulmaņi tic, ka Allāhs caur Viņa praviešiem cilvēcei atklāja Savus likumus vairākos posmos un tāpēc musulmaņi pieņem Mozus Toru, Dāvida Psalmu un Jēzus Evaņģēliju, kā arī visu citu Allāha vēstnešu svētos rakstus kā Svētās grāmatas. Tomēr musulmaņi uzskata, ka visas šādas atklāsmes aprobežojās konkrētā laika sprīdī un nav tikušas saglabātas tādas, kā sākotnēji, bet gan pakļautas dažādiem izkropļojumiem. Visu Svēto Rakstu kulminācija meklējama Svētajā Korānā (līdzīgi, kā visas reliģijas tika pilnveidotas islāmā).
4. Ticēt visiem Praviešiem: Allāha pravieši tiek izvēlēti no cilvēku vidus. Tie rāda vislabākos morālās un garīgās uzvedības piemērus. Viņi ved cilvēci pie Allāha, izplatot Dievišķo atklāsmi un arī iedvesmojot cilvēkus ar savu šķīstību un taisnību. Muhameds ir galvenais pravietis, un viņš pie mums atvedis Allāha gādīgo roku. Viņš nāca kā svētība cilvēcei.
5. Ticēt Pastardienai: Viens no visakcentētākajiem ticējumiem Svētajā Korānā ir ticība Pastardienai. Islāms māca, ka, fiziski nomirstot, cilvēks nebeidz pastāvēt, drīzāk, miršana paver durvis uz augstāku dzīves formu, kas var cilvēku pietuvināt Allāham, atkarībā no viņa rīcībām šajā dzīvē. Saskaņā ar Svētajā Korāna teikto, Pastardienā Visumam pienāks gals un mirušie augšāmcelsies. Viņu rīcības tiks vērtētas, un viņi tiks attiecīgi atalgoti. Tie, kuri dzīves laikā būs darījuši labas lietas, nokļūs Debesīs, bet tie, kuri darījuši sliktu, tiks sodīti Ellē. Šī pārliecība palīdz uzņemties atbildību arī šajā dzīvē, jo beigu beigās par mums visiem spriedīs Allāhs Visuvarenais.

Ticēt Dievišķajam Dekrētam: Dievišķais dekrēts – tā ir Allāha griba. Musulmaņi uzskata, ka Dievišķais dekrēts kontrolē visu darbību iznākumu šajā Visumā. Tas attiecas kā likums uz kādu lietu, sekmējot tās augšanu un attīstību. Svētajā Korānā termins tiek skaidrots kā vispārējs Allāha likums, kas spēkā visā Visumā. Dievišķā dekrēta robežās cilvēkam tiek dota brīva griba.

Islāms ir visstraujāk augošā reliģija pasaulē. Vārds “Islāms” burtiski nozīmē “Miers un padošanās Allāha Radītāja gribai”.

To dibināja Pravietis Muhameds pirms vairāk nekā 1400 gadiem Arābijā. Pravietis Muhameds saņēma atklāsmi no Allāha, kurā Allāhs viņam pastāstīja, ka islāms ir pēdējā un vispilnīgākā reliģija priekš cilvēces. Islāma sekotājus dēvē par musulmaņiem.

Islāma svētā grāmata ir Svētais Korāns, kuru Allāhs atklāja Pravietim Muhamedam. Tas lasītājam sniedz pilnīgas norādes,. Tā mācības ir saskaņā ar cilvēka dabu. Islāms ir reliģija, kas atklāta cilvēcei uz mūžīgiem laikiem.

Islāma dibinātājs

Pravietis Muhameds (570. – 632. g. m.ē.) ir dzimis Mekā, Arābijā. Viņš bija pazīstams ar savu godīgumu un pietāti. Viņā bija arī spēcīga mīlestība pret Allāhu un cilvēci.

Viņš apprecējās 25 gadu vecumā. Pēc piecpadsmit gadiem viņš saņēma savu pirmo korānisko atklājumu no Allāha, meditēdams alā, ko sauc par Hiru, netālu no Mekas. Tas iezīmēja Muhameda kā Allāha apustuļa misijas sākumu. Viņa galvenais vēstījums bija par Allāha vienotību, un viņš to turpināja uzsvērt visu mūžu.

Uzticīgs savam raksturam, Pravietis Muhameds praktizēja to, ko sludināja, un bija kā dzīvs piemērs visam, ko islāms māca. Viņa pazemība, patiesums, iecietība, apņēmība, drosme, laipnība un viedums joprojām ir priekšzīmīgi.

Islāma Svētā grāmata

Svētais Korāns ir islāma Svētā grāmata. Tas sastāv no Allāha vārdiem, kuri 23 gadu laikā tika atklāti Pravietim Muhamedam. Tas ir sadalīts 30 daļās, un tam ir 114 nodaļas.

Tajā ir sastopams plašs klāsts ar mācībām, un tas ir visaptverošs rīcības kodekss cilvēcei. Tajā ir arī vairāki pareģojumi, no kuriem daudzi ir piepildījušies un daudzi vēl ir jāizpilda.

Svētais Korāns ir rakstīts arābu valodā – šajā valodā tas arī ticis atklāts pravietim Muhamedam. Vārds “Korāns” nozīmē kaut ko tādu, kas tiek atkārtots atkal un atkal, – un patiesi – musulmaņi savā dzīvē Svēto Korānu atkārto, deklamē vairākas reizes. Ir arī daudzi musulmaņi, kas ir arī iegaumējuši visu Korānu no galvas. Neskatoties uz to, ka Korāna teksts ir vairāk nekā 1400 gadus vecs, tajā teiktais ir palicis pilnībā neskarts un nemainīts, kā to Korānā apsolījis Pats Allāhs. Svētā Korāna tulkojums tagad pieejams arī vairāk nekā 70 valodās, tai skaitā angļu un latviešu.

Islāma mācības

Allāhs pasaulei reliģiju mācīja pakāpeniski, sūtot pie mums savus praviešus dažādos laikos un pie dažādām tautām. Šī reliģiskā Allāha vadība tika pabeigta un pilnveidota caur islāmu. Galvenās islāma mācības tiek dēvētas par islāma pieciem pīlāriem.

Islāma pieci pīlāri

Šahāda
Tas ir apliecinājums ticībai Allāha vienotībā un tam, ka pravietis Muhameds ir Allāha vēstnesis.

Apliecinājuma faktiskā nozīme ir: “Es liecinu, ka vienīgais, kas ir pielūgsmes vērts, ir Allāhs un es liecinu, ka Muhameds ir Allāha Vēstnesis” (“Allāhs” nozīmē kāds, kuram nav nekādi trūkumi un kuram piemīt visa veida labas īpašības).

Salāhs
Musulmaņiem ir jālūdzas piecas reizes dienā, lai attīstītu un gūtu labumu no personiskām attiecībām ar Allāhu.

Saums (Gavēnis)
Musulmaņiem ir jāgavē svētā mēneša Ramadāna laikā. Gavējot, musulmaņi nedrīkst ēst vai dzert laikā no rītausmas līdz krēslai.

Daži cilvēki ir atbrīvoti no gavēšanas, tostarp slimie, grūtnieces vai mātes, kas baro bērnu ar krūti, mazi bērni un ceļotāji. Ramadāna laikā musulmaņi īpaši atceras Allāhu un meklē Viņa piedošanu.

Zakā (Labdarība)
Musulmaņiem ir jādod noteikta daļa savas bagātības trūcīgajiem un nabagajiem. Pamatlikme parasti ir 2,5% no gada ietaupījumiem.

Hadžs
Musulmaņiem jāveic svētceļojums uz Meku vismaz reizi mūžā, ja tas iespējams. Svētceļojums jāveic Hadža, islāma kalendāra divpadsmitā lunārā mēneša, laikā.

Musulmaņi tic arī visiem Allāha praviešiem, Viņa eņģeļiem, Viņa svētajām grāmatām, dzīvei pēc nāves, pastardienai un Allāha dievišķajam dekrētam. Islāms arī uzsver, ka vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi Allāha priekšā un tikai taisnīga rīcība paceļ vienu cilvēku augstāk par citu.

Islāms uzsver cilvēcības un individuālās brīvības ievērošanas nozīmi. Tas arī atgādina cilvēkiem par viņu pamattiesību brīvi izvēlēties reliģiju. Korānā ir skaidri teikts, ka reliģijā nav piespiešanas (Svētais Korāns 2. nod. V.257).

Izglītība islāmā ir tik svarīga, ka musulmaņu vīrieši un sievietes tiek mudināti meklēt zināšanas, kur vien tās var atrast.